Vecpiebalgas draudze

Vecpiebalgas draudze
Menu

Vecpiebalgas draudzes vēsture

Vecpiebalgas dievnams laiku lokos

Drošu ziņu nav, tomēr domājams, ka pirmo baznīcu Vecpiebalgā uzcēla ap 1340. gadu – apmēram tai pat laikā, kad pēc Rīgas arhibīskapa Frīdriha pavēles turpat netālu būvēja Piebalgas pili. Tagadējais Dieva nams, kurš redzams labajā pusē starp kokiem, braucot vai ejot pa Cēsu – Madonas šoseju, atrodas tai pašā vietā pie lielceļu krustojuma, kur kādreiz, pirms gandrīz septiņiem simtiem gadu.

Piebalgas novads pagātnē pārcietis smagus laikus. 1577. gada vasaras beigās krievu karapulki iebruka Vidzemē un daudzas apdzīvotas vietas nolīdzināja līdz ar zemi, arī Piebalgas pili un baznīcu. Vēlāk sekoja Poļu – zviedru karš. Zināms, ka 1613. gadā, kad Piebalgā Livonijas katoļu draudžu vizitācijas ietvaros ieradās pārraugi, draudzē par priesteri kalpojis Pēteris Kerdonijs (Petrus Cerdonius).

Nākamie vizitāciju protokoli ir no 1643. gada 20. marta un tajos lasāms, ka baznīcas altāra daļa esot puslīdz labā stāvoklī, bet pārējā baznīca jānojauc. 1671. gadā notikušajā vizitācijā konstatēts, ka dievnams vēl joprojām atrodas nožēlojamā stāvoklī un dievkalpojumu apmeklēšana ir bīstama dzīvībai. Pa šo laiku draudze bija pārgājusi luterticībā.

Ne vien rakstnieks, bet arī liels vēstures izzinātājs Matīss Kaudzīte savā grāmatā ,,Vecpiebalga” rakstīja:

,,Ataustot evaņģēliskai gaismai, kad pēc katoļu tumšiem laikiem dievvārdi skanēja pašas tautas valodā, caur ko izplatījās gaisma un draudze jo dienas sāka priecīgāk iemīlēt baznīcu un viņā pulcēties, tad Zviedrijas valdības laikā šī pirmatnējā mazā baznīca nespēja visu baznīcēnu vairs uzņemt, tādēļ ķēniņiene Hedviga Eleonore 1687. gadā lika piemūrēt viņai lielāko pusi klāt. No šā laika nu vecā baznīca, kurai griestu vietā bij spraislis jeb velve, tika saukta par iekšbaznīcu, kur stāvēja altāris, bet jaunajā lielākā puse kļuva par īsteno baznīcas telpu ar kanceli un sēdekļiem.”
Kaudzīte visai smalki aprakstījis toreizējā Dieva nama izskatu:

,,Vecā baznīca bij bez torņa, bet ar bumbu un gaili dzelzs kārtī priekšējā stāvās ģēveles galā. Dzirdēts tika, ka viņai bijis arī tornis, bet tas no zibeņa nodedzis un neticis vairs atjaunots. Zvans stāvēja priekšā stabos ar jumtu viršu. Pati baznīca izskatījās it kā trim pakāpņiem jeb savienota no trim dažāda lieluma un dažāda augstuma ēkām. Viszemākais un mazākais bij ģērbkambaris, bet stāvēja zem sava jumta; tad augstāka un lielāka par viņu bij senākā baznīcas telpa jeb vēlākā iekšbaznīca ar vēja rādītāju tai ģēveles brodiņā, kas pret ģērbkambari. Beidzot vēlāk piemūrētā baznīcas telpa bij samērā atkal tikpat daudz lielāka par šo, kā šī vidējā par ģērbkambari. Ārpusē virs durvīm šai vēlāk uzceltai jaunākai baznīcas daļai stāvēja iemūrēts izkalts akmens ar Zviedrijas valsts zīmogu un pieminētās ķēniņienes vārda burtiem R.E. (Regina Eleonore). Šis pats akmens stāv iemūrēts jaunās baznīcas torņa iekšpusē otrā stāvā kā par zīmi pēclaikiem pret to vietu, kur apakšā atrodas iemūrēti piemiņas raksti.”

Lielu postu Vecpiebalgai nodarīja Ziemeļu karš, kas iesākās 1700. gadā. Cilvēkus masveidā nobendēja vai viņi apmira sērgās, daudzi gūstekņi tika aizvesti uz Krieviju, tai skaitā vietējais mācītājs Gerstenmeijers. Pēc atgriešanās viņš atrada mācītājmuižu nopostītu un baznīcu izdedzinātu – atlikušas bija tikai sienas un iekšbaznīcas spraislis, zem kura tad arī turpmāk noturēja dievvārdus.

Vecpiebalgā tiek celta jauna un plašāka baznīca

Pēc pārciestajiem posta laikiem iestājās relatīvs miers. Ļaudis atjaunoja mājas, dzima bērni, un ar laiku vecajā baznīciņā visiem draudzes locekļiem vairs nepietika vietas – gadījās reizes, kad daļa dievlūdzēju sprediķi klausījās, stāvēdami zem klajas debess. Pēc Kaudzītes atzīmētajiem faktiem ,,ap 1839. gadu, kad lika jaunai baznīcai pamatakmeni, šai draudzē bij pilni 7000 dvēseļu.” Tas tik ir skaits!

Jaunas baznīcas vajadzību atzina arī abu Piebalgu īpašnieks grāfs Šeremetjevs, kurš 1830. gada ziemā, ar savu pulku ejot cauri sev piederošajām zemēm, nokļuva latviskajos dievvārdos un dabūja redzēt, kāda saspiestība valda vecajā, šaurajā Dieva namā. Mācītāja Šilinga lūgts, pēterburdzietis apsolīja dāvināt saviem pavalstniekiem 5000 rubļus kā pirmo ziedojumu jaunas baznīcas būvēšanai. Kamēr savāca pārējo nepieciešamo summu, pagāja vēl vairāki gadi. Beidzot 1838. gadā pēc draudzes vadoņu lēmuma sāka noārdīt veco baznīcu.

Kaudzīte atzīst:
,,Jānožēlo, ka toreizējie draudzes vecajie nolēmuši no laba prāta nopostīšanas likteni šai ievērojamai ēkai, kuras pirmatnējās daļas bij tad jau 500 gadus vecas un no kurienes tad bij skanējusi priecas mācība paaudžu paaudzēm.”
Visus septiņus gadus, kamēr notika jaunās baznīcas celtniecības darbi, tajos valdīja apbrīnojama apzinība un centība.

Kaudzīte raksta:

,,Akmeņus veda, īsti pamata dibenam, ar sešiem un pat ar astoņiem zirgiem, sacenzdamies un citi par citiem lielākus izmeklēdami. (…) Divkāršās milzu sijas priekš desmit asu platās ēkas veda no lieliem un līdz 80 verstu tāļiem mežiem ar 12 un pat 15 zirgiem. Savesti tika veseli kalni visādu materiālu, un pamatā vien, kā tika apskaitīts, sagājis akmeņu varbūt ne mazāk kā virspusē. Darbā līdzīgi zirdzeniekiem ievērojama bij arī kājnieku puse. Sparīgi spēka vīri milzīgos akmeņus kā mētāt mētāja, gan veldami, gan celdami un nesdami uz augšējiem sienu mūriem; tāpat arī smagās ķieģeļu nastas. Meitas ar ūdens nesieniem uz pleciem kāpelēja izveicīgi un droši pa stalažu trepēm pat līdz torņa augšgalam. (…) Nelaimes gadījumi pie cilvēku dzīvībām pavisam nenotika, strādājot septiņu gadu laikā.”

Baznīcas būvprojekts nav saglabājies, bet domājams, ka tā autors bija Tērbatas arhitekts Georgs Frīdrihs Geists (1782-1846), kura projektētā Marijas baznīca Tērbatā arhitektoniskā risinājuma ziņā bijusi mats matā līdzīga Vecpiebalgas baznīcai. Pēc pastāvošās modes prasībām šo projektu vajadzēja pēc iespējas ,,gotizēt”, ko ne pārāk pildīja nolīgtais mūrniekmeistars Brandts. Draudzes priekšnieks tolaik bija Gatartas barons Augusts fon Hagemeisters, un viņš pieaicināja pie celtniecības darbiem visslavenāko apkārtnes būvmeistaru Mārci Sārumu, uzticot viņam koka darbus, kurus, kā atzīmēts konventa protokolā, ,,galīgi sabojājis” galdnieks Eriksons.

Sārums kopā ar otru mūrniekmeistaru Mārci Ķēzi baznīcas būvi godam nobeidza. Baznīcas tornis pacēlās 260 metrus virs jūras līmeņa.

Vecpiebalgas baznica

Avots: Vecpiebalgas baznīca, [193-], Zudusī Latvija

Jaunā baznīca tiek iesvētīta

Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1845. gada 22. jūlijā, piedaloties 18 mācītājiem un milzīgam ļaužu pulkam no tuvas un tālas apkārtnes. Uz piecdesmit gadu svētkiem to pārkrāsoja. Stalta un gaiša Vecpiebalgas baznīca stāvēja lielceļa malā gandrīz simts gadus, līdz 1944. gada rudenī, konkrēti 20. septembra rītā, vācu karaspēkam atkāpjoties, torni uzspridzināja un viss pārvērtās drupās. Ilgus gadus Vecpiebalgas baznīcas kailie, pussagrautie mūri brēca pret debesīm. Drupu vidū izauga smuidrs, balts bērzs, no kura šodien izveidots altāra krusts. Par laimi atradās drosmīgi cilvēki, kuri, riskēdami ar dzīvību, paglāba un noslēpa baznīcas relikvijas, tai skaitā arī piebaldzēna Jūlija Jēgera 1938. gadā gleznoto altārgleznu ,,Kristus staigā pa Piebalgas zemi”, kura savulaik nomainīja līdz tam esošo Teodora Gelhāza gleznu ar Kristus krustā sišanas ainu pret īsteni piebaldzisku ainavu. Šodien Jēgera darbs, Rundālē restaurēts, atkal rotā baznīcas altāri.

Vecpiebalgas baznīcas atmoda

Padomju okupācijas sākuma gados dievkalpojumi notika mācītājmuižā, bet vēlāk nelielajā Jauno kapu kapličā, līdz 1985. gadā draudze oficiāli beidza pastāvēt.
Sākoties Atmodai, 1988. gadā tika uzsākti sagrautā Dievnama sakopšanas darbi, un līdz ar valsts neatkarību atjaunojas arī draudze. Baznīcas restaurācijas projektu izstrādāja arhitekte Ausma Skujiņa, pielietojot ļoti oriģinālus risinājumus – atsegtus vecos mūrus, virsgaismas jumtā, kur rotaļājas koku zaru un saules atspīdumi, milzīgām egļu rokām līdzīgas, tumši zaļi krāsotas pārsegumu konstrukcijas, pelēku laukakmeni altāra vietā.
1997. gada 26. oktobrī arhibīskaps Jānis Vanags ievētīja atjaunoto Vecpiebalgas baznīcu – otras tādas nav nekur citur pasaulē. 2007. gadā baznīcas 10 gadu atjaunošanas jubilejas dievkalpojumā tika iesvētītas jaunās, 1928. gadā Anglijā būvētās ērģeles. Un turpinās sapnis par torni, kas līdzekļu trūkuma dēļ pagaidām vēl nav uzbūvēts. Šim nolūkam nodibināts ,,Vecpiebalgas baznīcas torņa atjaunošanas fonds”, kura sekmīgā darbība raisa lielas cerības, ka dažu gadu laikā tornis Vecpiebalgas baznīcai būs.

Iepazīsties ar Vecpiebalgas draudzes mācītājiem kopš reformācijas šeit.