Vecpiebalgas dievnams laiku lokos
Drošu ziņu nav, tomēr domājams, ka pirmo baznīcu Vecpiebalgā uzcēla ap 1340. gadu – apmēram tai pat laikā, kad pēc Rīgas arhibīskapa Frīdriha pavēles turpat netālu būvēja Piebalgas pili. Tagadējais Dieva nams, kurš redzams labajā pusē starp kokiem, braucot vai ejot pa Cēsu – Madonas šoseju, atrodas tai pašā vietā pie lielceļu krustojuma, kur kādreiz, pirms gandrīz septiņiem simtiem gadu.
Piebalgas novads pagātnē pārcietis smagus laikus. 1577. gada vasaras beigās krievu karapulki iebruka Vidzemē un daudzas apdzīvotas vietas nolīdzināja līdz ar zemi, arī Piebalgas pili un baznīcu. Vēlāk sekoja Poļu – zviedru karš. Zināms, ka 1613. gadā, kad Piebalgā Livonijas katoļu draudžu vizitācijas ietvaros ieradās pārraugi, draudzē par priesteri kalpojis Pēteris Kerdonijs (Petrus Cerdonius).
Nākamie vizitāciju protokoli ir no 1643. gada 20. marta un tajos lasāms, ka baznīcas altāra daļa esot puslīdz labā stāvoklī, bet pārējā baznīca jānojauc. 1671. gadā notikušajā vizitācijā konstatēts, ka dievnams vēl joprojām atrodas nožēlojamā stāvoklī un dievkalpojumu apmeklēšana ir bīstama dzīvībai. Pa šo laiku draudze bija pārgājusi luterticībā.
Ne vien rakstnieks, bet arī liels vēstures izzinātājs Matīss Kaudzīte savā grāmatā ,,Vecpiebalga” rakstīja:
,,Vecā baznīca bij bez torņa, bet ar bumbu un gaili dzelzs kārtī priekšējā stāvās ģēveles galā. Dzirdēts tika, ka viņai bijis arī tornis, bet tas no zibeņa nodedzis un neticis vairs atjaunots. Zvans stāvēja priekšā stabos ar jumtu viršu. Pati baznīca izskatījās it kā trim pakāpņiem jeb savienota no trim dažāda lieluma un dažāda augstuma ēkām. Viszemākais un mazākais bij ģērbkambaris, bet stāvēja zem sava jumta; tad augstāka un lielāka par viņu bij senākā baznīcas telpa jeb vēlākā iekšbaznīca ar vēja rādītāju tai ģēveles brodiņā, kas pret ģērbkambari. Beidzot vēlāk piemūrētā baznīcas telpa bij samērā atkal tikpat daudz lielāka par šo, kā šī vidējā par ģērbkambari. Ārpusē virs durvīm šai vēlāk uzceltai jaunākai baznīcas daļai stāvēja iemūrēts izkalts akmens ar Zviedrijas valsts zīmogu un pieminētās ķēniņienes vārda burtiem R.E. (Regina Eleonore). Šis pats akmens stāv iemūrēts jaunās baznīcas torņa iekšpusē otrā stāvā kā par zīmi pēclaikiem pret to vietu, kur apakšā atrodas iemūrēti piemiņas raksti.”
Vecpiebalgā tiek celta jauna un plašāka baznīca
Pēc pārciestajiem posta laikiem iestājās relatīvs miers. Ļaudis atjaunoja mājas, dzima bērni, un ar laiku vecajā baznīciņā visiem draudzes locekļiem vairs nepietika vietas – gadījās reizes, kad daļa dievlūdzēju sprediķi klausījās, stāvēdami zem klajas debess. Pēc Kaudzītes atzīmētajiem faktiem ,,ap 1839. gadu, kad lika jaunai baznīcai pamatakmeni, šai draudzē bij pilni 7000 dvēseļu.” Tas tik ir skaits!
Jaunas baznīcas vajadzību atzina arī abu Piebalgu īpašnieks grāfs Šeremetjevs, kurš 1830. gada ziemā, ar savu pulku ejot cauri sev piederošajām zemēm, nokļuva latviskajos dievvārdos un dabūja redzēt, kāda saspiestība valda vecajā, šaurajā Dieva namā. Mācītāja Šilinga lūgts, pēterburdzietis apsolīja dāvināt saviem pavalstniekiem 5000 rubļus kā pirmo ziedojumu jaunas baznīcas būvēšanai. Kamēr savāca pārējo nepieciešamo summu, pagāja vēl vairāki gadi. Beidzot 1838. gadā pēc draudzes vadoņu lēmuma sāka noārdīt veco baznīcu.
Kaudzīte raksta:
Baznīcas būvprojekts nav saglabājies, bet domājams, ka tā autors bija Tērbatas arhitekts Georgs Frīdrihs Geists (1782-1846), kura projektētā Marijas baznīca Tērbatā arhitektoniskā risinājuma ziņā bijusi mats matā līdzīga Vecpiebalgas baznīcai. Pēc pastāvošās modes prasībām šo projektu vajadzēja pēc iespējas ,,gotizēt”, ko ne pārāk pildīja nolīgtais mūrniekmeistars Brandts. Draudzes priekšnieks tolaik bija Gatartas barons Augusts fon Hagemeisters, un viņš pieaicināja pie celtniecības darbiem visslavenāko apkārtnes būvmeistaru Mārci Sārumu, uzticot viņam koka darbus, kurus, kā atzīmēts konventa protokolā, ,,galīgi sabojājis” galdnieks Eriksons.
Sārums kopā ar otru mūrniekmeistaru Mārci Ķēzi baznīcas būvi godam nobeidza. Baznīcas tornis pacēlās 260 metrus virs jūras līmeņa.

Avots: Vecpiebalgas baznīca, [193-], Zudusī Latvija
Jaunā baznīca tiek iesvētīta
Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1845. gada 22. jūlijā, piedaloties 18 mācītājiem un milzīgam ļaužu pulkam no tuvas un tālas apkārtnes. Uz piecdesmit gadu svētkiem to pārkrāsoja. Stalta un gaiša Vecpiebalgas baznīca stāvēja lielceļa malā gandrīz simts gadus, līdz 1944. gada rudenī, konkrēti 20. septembra rītā, vācu karaspēkam atkāpjoties, torni uzspridzināja un viss pārvērtās drupās. Ilgus gadus Vecpiebalgas baznīcas kailie, pussagrautie mūri brēca pret debesīm. Drupu vidū izauga smuidrs, balts bērzs, no kura šodien izveidots altāra krusts. Par laimi atradās drosmīgi cilvēki, kuri, riskēdami ar dzīvību, paglāba un noslēpa baznīcas relikvijas, tai skaitā arī piebaldzēna Jūlija Jēgera 1938. gadā gleznoto altārgleznu ,,Kristus staigā pa Piebalgas zemi”, kura savulaik nomainīja līdz tam esošo Teodora Gelhāza gleznu ar Kristus krustā sišanas ainu pret īsteni piebaldzisku ainavu. Šodien Jēgera darbs, Rundālē restaurēts, atkal rotā baznīcas altāri.
Vecpiebalgas baznīcas atmoda
Iepazīsties ar Vecpiebalgas draudzes mācītājiem kopš reformācijas šeit.